Vertebrogēnas muguras lejas daļas sāpes

Analizējot nespecifiskas sāpju veidošanas mehānismus, ir konstatēta nesaskaņa starp bijušo PSSR literatūras autoriem (Попелянский А.Я., 2003; Данилов И.М., 2010), kuri lielākoties nespecifiskas muguras sāpes saista ar osteohondrozes jēdzienu, ar starpskriemeļa diska deģenerāciju pamatā un starptautiskas medicīnas terminoloģiju saskaņa, ar kuru osteohondrozes pārsvarā ir bērnu un pusaudžu neiekaisuma neinfekcijas slimības, kas izjauc kaula augšanas procesu un atsevišķu osifikācijas centru attīstīšanu, bojājot to epifīzes, to maksimālas attīstības aktivitātes periodā (Freiberga, Panera, Blanta, Šouermana, un citas slimības) (the Merck Manual 18th Edition; Есин Р.Г. и др., 2010).

Эрдес Ш.Ф. attaisno osteohondrozes jēdziena lietojumu, raksturojot patoloģijas morfoloģiskās un/vai rentgenoloģiskas liecības par anatomiskām izmaiņām (Эрдес Ш.Ф. и др., 2010).

Balstoties uz Binkley et al., muguras lejasdaļas sāpju klasifikāciju (skat.2.8.pielik.), sāpes saistībā ar klīnisko osteohondrozi, visticamāk ir iespējamas pie Šouermana slimības (Riddle D.L., 1998).

Vēl viens ar distrofisko deģeneratīvu izmaiņu saistītais jēdziens ir mugurkaula spondiloze, kuru raksturo dažādu formu kaulu izaugumu veidošanas uz skriemeļu ķermeņiem (Дзяка Г.В.,2005). Neskatoties uz vairāku autoru apgalvojumiem, jāsaprot, ka kaulu izaugumi (osteofīti) var veidot sāpju sajūtas pie nosacījumā, ka tie iedarbojas ar neraksturīgu spiedienu uz nociceptīviem vai nespecifiskiem mehanosenzitīviem receptoriem, kuru rezultātā veidojas sāpīgas impulsācijas vai tiek bojāti blakus nervu struktūru impulsa vadīšanas spējas. Atbilstoši SSK 10, sāpju sindromi tiek biežāk saistīti ar spondilozes izraisīto mielopātiju (M47.1) un radikulopātiju (M47.2), ka arī citas neprecizētas spondilozes, kas var ietekmēt citas inervētas struktūras vai sekundāri mainot mugurkaula kustību segmentu biomehāniku – provocēt sāpīgo impulsāciju no attiecīga segmenta pārslogotiem muskuļiem .

Vairāki autori sava praksē klīniskas diagnozes uzstādīšanas atvieglošanai, izmanto osteohondrozes, spondilozes jēdzienu vietā, jēdzienu distrofiski – deģeneratīvi mugurkaulāja bojājumi, un izvirza šo izmaiņu kompleksu pirmajā vietā starp muguras lejasdaļas sāpju iemesliem (Keris V.,2005), ko netieši apstiprina Deyo R.A., et al. (2001) apkopoti pētījumu rezultāti (skat.2.9.pielik.).

Raksturojot iepriekšminētus procesus no nociceptīvu un neiropātisko sāpju mehānismu viedokļa, par sāpju avotu varētu uzskatīt jebkuru inervētu mugurkaulāja anatomisku struktūru. Голубев В.Л., (2007) apgalvo, ka hronisko sāpju gadījuma, tie pārsvarā inervēti ar nemielinizētām šķiedrām vai satur P substanci (vai līdzīgus peptīdus), kas paskaidro to relatīvi grūti nosākamo lokalizāciju un sāpju blāvumu.

Par vienu no sāpju avotiem var kalpot patoloģiski izmainītas locītavizaugumu locītavas. Locītavizaugumu locītavu kapsulas ir labi inervētas. Veins M. sava grāmatā (Болевые синдромы в неврологической практике., 1999) analizējot šo sāpju mehānismu, apraksta fenomenu, ka provocētas ar sāpīgo impulsāciju muskuļu spazmas var veidot apburto loku: sāpes - muskuļu spazmas - sāpes... Viņš akcentē uzmanību, ka iesaistīties var gan paravertebralie, gan ekstravertebralie muskuļi. Pēc rakstura sāpes ir dziļas un pietiekami intensīvas, bieži bez kustību un jušanas traucējumiem, nesasniedz pēdu, cīpslu refleksi ir saglabāti, muskuļu atrofija nav novērota un sāpju iradiācija notiek pa sklerotomiem (Болевые синдромы в неврологической практике., 1999).

Ilgu laiku starpskriemeļu disku uzskatīja par indiferentu attiecībā pret sāpju impulsu ģenerāciju, jo tajā nebija atrastu nervu galu. Detalizētākas anatomiskas un histoķīmiskās izmeklēšanas parādīja plāno nervu galu klātbūtni gredzena ārējā trešdaļa - uz 1-2 segmentiem virs vai zem tās izejas (Mense S.,2001).

Neskatoties uz sinoviālas locītavas un starpskriemeļu simfīzes morfoloģisko struktūru atšķirībām, pastāv viedoklis, ka izmaiņas saistībā ar artrozi ir līdzīgi, kas izpaužas, ka anabolisko un katabolisko procesu līdzsvara traucējumi skrimšļa matricā (Иванова М.Ф., Евтушенко С.К.,2009). Hialuronskābes kvalitātes un kvantitātes izmaiņas distrofiski deģeneratīvo procesu gadījumā noved līdz pulpoza kodolā šķidruma tilpuma samazināšanas un kolagēna tīkla destrukcijas, it īpaši pericellulārās hondrocītu reģionos (Mense S.,2001), kas savukārt noved līdz starpskriemeļu disku amortizācijas īpašības zudumu.

Vairāki autori akcentē uzmanību uz to, ka nevar katru muguras lejasdaļas sāpju epizodi saistīt ar distrofiski deģeneratīviem procesiem (Rowe L.J.,1997, Chju R., Qaseem A., Snow V. et al., 2007). Gelli R.L. raksta, ka tikai vienā gadījumā no desmit, personām ar distrofiski deģeneratīvu procesu rentgenoloģiskām atradnēm sastopamas slimības klīniskas izpausmes (Гэлли Р.Л., 1995).

Saskaņā ar SSK 10, izdala divus sindromus - Segmentāla un somātiska disfunkcija (M99.0) un mugurkaulāja nestabilitāte (M53.2) (Dellito A., et al., 2012).

Ar somatisko disfunkciju apzīmē biomehānisku un reflektoru izmaiņu kopumu bojātā mugurkaula kustības segmentā, kas ietver sevī locītavu ar pieguļošiem saitēm, muskuļiem, fascijām, ādu, ka arī asinsvadu un nervu sistēmu veidojumus, kas saistītas sava starpā ar biomehānisku un reflektoru aktivitāti. Galvenās klīniskas pazīmes saskaņa ar SFK (skat.2.6.pielik.) ir mugurkaula jostas daļas segmentāras mobilitātes samazinājums. Sindromam ir raksturīgas akūtas vai subakūtas muguras lejasdaļas, gluteālās apvidus vai/un augšstilba sāpes, kas akūtā periodā reproducējas pie iesaistīto segmentu provokācijas ar minimālo kustību amplitūdu, bet subakūtā – tie novērojami tikai mugurkaula jostas nodalījuma kustību diapazonā beigās (Fritz J.M. et al., 2005; Browder D.A., et al., 2007).

Nestabilitātes attīstību var ietekmēt triju stabilizācijas struktūru deficīts: diska vai skriemeļu saišu bojājumi, muskuļu vājums un nepietiekošā motora kontrole (Demoutin C., 2007). Raksturīga pazīme ir segmentārā hipermobilitāte ar mugurkaula jostas daļas un iegurņa kustību koordinācijas traucējumiem pie saliekšanas un atliekšanas kustībām. Var būt novērots mobilitātes deficīts krūškurvja un iegurņa, un augšstilbu reģionos. Kustību/sāpju atšķirīgas pazīmes ir tas, ka akūta fāzē sāpes paradās starp aktīvas vai pasīvas kustības sākumu un vidus diapazonu, subakūtas - starp vidējo un beigu diapazoniem, hroniskas - pie kustību amplitūdas beigās un pierobežas pozu noturēšanās. Visos periodos sāpes var reproducēt pie iesaistītu jostas segmentu provokācijās.